Kultūrvēsturiskie un, tajā skaitā, arheoloģiskie objekti, nodrošina iespējas apmierināt dažāda veida intereses, piem., estētiskās, simboliskās, izglītojošas, pētnieciskas un citas. Ne mazāk svarīgas ir arī ekonomiskas iespējas, ko sniedz kultūras mantojuma objektu potenciāla attīstība. Sociāli-ekonomiskas intereses un, tādējādi, arī mantojuma objektu sniegtās iespējas, atkarībā no objekta kvalitātēm un nozīmes, skar daudzas ieinteresētās puses– to īpašniekus (gan privātos, gan publiskos), vietējo kopienu, pētniekus, tūristus, komersantus, masu medijus, mantojuma aizsardzības iestādes u.c., kā arī sabiedrību kopumā. Ir tomēr plaši atzīts, ka ieguldījumi kultūras mantojuma objektos (t.sk. konservācija, atjaunošana, uzturēšana, mārketings u.c.) mēdz pārsniegt to tiešo ekonomisko efektu (tiešos ieņēmumus). Svarīgs ir valsts atbalsta aspekts dažādās jomās, jo īpašumtiesības uz objektu, kuram ir kultūras pieminekļa statuss, ne tikai palielina sociāli-ekonomiskas iespējas, bet uzliek arī attiecīgus pienākumus un saimnieciskā rakstura ierobežojumus. Tādējādi rodas jautājumi: 1) vai nekustamais kultūras objekts reprezentē iespējas vai nastu to īpašniekam? 2) no kā ir atkarīga kultūras objekta attīstības iespēju efektīva izmantošana? Prezentācijā, analizējot situāciju Latvijā, tiek izmantota sociāli-ekonomiskās un juridiskās pieejas integrācija pētāmajam jautājumam. Par piemēru ir paņemti arheoloģiskie pieminekļi – vieni no daudzskaitlīgākajiem un apdraudētākajiem pieminekļiem Latvijā. Prezentācija sniedz gan teorētisko, gan praktisko ieskatu arheoloģiskā mantojuma objektu potenciāla attīstības problemātikā un iespējamos risinājumos. Tā ir balstīta autoru (A.Kairiša, PhD oec. cand un I.Oļevskas, PhD iur. cand.) 2020.-2021.gadā veiktajā izpētē.