Viens no starptautisko mantojuma tiesību pamatprincipiem, kas, citu starpā, iekļauts 1954.gada Hāgas konvencijas preambulā, nosaka, ka "jebkuras tautas kultūras vērtību izpostīšana nozīmē visas cilvēces kultūras vērtību izpostīšanu". Šķiet jaunākā Starptautiskas Krimināltiesas prakse un uz cietušo tiesību aizsardzību vērstas justīcijas vispārēja pieeja veicina šī principa īstenošanu. Tomēr nepietiekama informētība par cietušo pušu tiesībām, noteikti ierobežojumi nacionālajā krimināltiesību sistēmā, nepietiekamas tiesību aizsardzības iestāžu aktivitātes, ilgstoša tiesvedība un citi šķēršļi ierobežo vai pat liedz piekļuvi tiesai un tiesības uz efektīvu kaitējuma atlīdzinājumu visiem, kas cieš no mantojuma objektu bojājumiem un iznīcināšanas. Tādējādi, Latvijā parasti tikai Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde tiek atzīta par cietušo kriminālprocesos, kas skar kultūras mantojumu. Prezentācijā, kas balstīta uz padziļinātu zinātniskās literatūras, starptautiskās un nacionālās tiesu prakses izpēti, tiks sniegts pārskats par interesēm, kas cieš pret kultūras mantojumu vērsto noziedzīgo nodarījumu rezultātā. Tiks prezentēta autoru izstrādāta shēma, kas sasaista cietušo pušu kategorijas, kaitējuma raksturu, kā arī aizskartajām interesēm atbilstošākā atlīdzinājuma veidus.