Pēdējos gados visā pasaulē ir panākts ievērojams enerģētikas sektora dekarbonizācijas progress, īpaši pateicoties atjaunīgo energoresursu (AER) jomas izaugsmei. Tomēr, diversificējot ģenerējošo jaudu portfeli un vēl radikālāk samazinot enerģētikas sektora radītās emisijas, ar enerģijas ražošanas zaļināšanu vien nepietiek. Apmēram 50% no visas pasaulē patērētās enerģijas šobrīd tiek izmantota siltuma ražošanai, kuras rezultātā atmosfērā nonāk ap 40% no visām globālajām siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEG) emisijām. Tajā pašā laikā vairāk nekā trešdaļa pasaules iedzīvotāju joprojām paļaujas uz biomasas, akmeņogļu vai brūnogļu produktu izmantošanu ēdiena gatavošanai un mājokļa apsildei, kas kopumā rada ne tikai tālejošas vides ilgtspējas un ekoloģiskās, bet arī sociālekonomiskās sekas. Protams, liela emisiju daļa attiecas arī uz industriālo ražošanu un transportu, tomēr summāri tie nevar cīkstēties ar siltumenerģijas un aukstumenerģijas, kā arī enerģijas ražošanas SEG emisiju rādītājiem. Joprojām nepieciešams stimulēt efektīvāku un racionālāku enerģijas izmantošanu jomās, kur satiekas AER un tradicionāli fosilie enerģētikas sektora segmenti, – piemēram, gāzapgādē. Un viens no veidiem, kā vēl efektīvāk un straujāk zaļināt siltumenerģijas, aukstumenerģijas un rūpnieciskās ražošanas sektoru, ir tā dēvēto zaļo jeb atjaunīgo gāzu (AG) īpatsvara palielināšana enerģijas galapatēriņā. Lai arī visbiežāk, runājot par zaļo enerģijas pāreju, tiek uzsvērta elektrifikācijas izšķirošā loma šajā procesā, tomēr nebūtu korekti visus nākotnes laurus piešķirt tikai tai. Arī AG ir būtisks enerģētikas un ekonomikas zaļināšanas faktors – tās ir ne tikai tilts pārejai no fosilajiem uz atjaunīgajiem un ilgtspējīgiem energoresursiem (biometāns), bet arī viens no būtiskākajiem nākotnes enerģētikas elementiem (zaļais ūdeņradis).