Pētījums aplūko ainavas estētisko un ekoloģisko saskaņu kā vienu no ilgtspējīgas ainavas plānošanas rīkiem. Koncepcija balstīta uz pirmatnējo ainavu kā ilgtspējīgu vidi, kurā estētiskais un ekoloģiskais atradās līdzsvarā, un atgriezeniskās saites veidošanu, pakāpeniski atkal tuvinoties šim pirmsākumam. Ainavas estētiskā un ekoloģiskā izpratne laika gaitā ir transformējusies, un šajā procesā noteicošā loma ir bijusi cilvēka uztverei, saimnieciskajai darbībai un vajadzībām. Šo faktoru ietekmē notikusi izteikta pārveidošanās no dabiskas ainavas uz mākslīgi veidotu, kuras formu un izskatu nosaka konkrētā laika mode, zinātne un tehnoloģiju attīstība, politika un dzīves-veids. Pētījuma problemātikas raksturošanai kā piemēri izvērtētas Rīgas un Jelgavas tuvumā esošās jauno savrupmāju ciematu teritorijas. Ainavas estētiskā un ekoloģiskā mijiedarbe vērtēta caur ainavas struktūru kā šos abus aspektus vienojošo elementu. Ainavas estētikas novērtējumam izmantota arhitektoniski telpiskās kompozīcijas pieeja, bet ainavas ekoloģijas analīzei – ainavu arhitektūrā lietotie ainavu ekoloģijas pamatprincipi. Pētījuma noslēgumā, atsaucoties uz iegūtajiem rezultātiem un to izvērtējumu, aplūkoti ainavas estētiskās un ekoloģiskās saskaņas veidošanai nepieciešamie ainavas plānošanas rīki. Pētījumā secināts, ka tie balstīti uz ilgtspējīgas ainavas attīstību un atgriezeniskās saites veidošanu, ko nosaka ainavas ekoloģijas specifiskie plānošanas principi un cilvēka estētiskā un ekoloģiskā izpratne.