Dzīvojamo māju pārvaldīšanas process ietver sevī neskaitāmu darbību kopumu, kuru pamatā, apvienojot tehniskās, finanšu un juridiskās zināšanas, tiek nodrošināts nepārtraukts process, lai saglabātu dzīvojamās mājas lietošanas īpašības visā tās ekspluatācijas laikā, kā arī palielinātu ēku ilgtspējību. Mājokļu politikas attīstības ietvaros, pārejot uz tirgus ekonomiku, lielākā daļa valsts un pašvaldību īpašumi tika nodoti privātīpašnieku rokās, tādējādi sašaurinot valsts un pašvaldību tiešu ietekmi uz nekustamo īpašumu tirgu un attīstību, ļaujot šajos procesos piedalīties un tos virzīt privātīpašniekiem. Tiesības uz mājokli ir atrunātas arī Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā un Civillikuma normās, taču līdztekus nostiprinātajām tiesībām valdīt savu īpašumu, likums īpašniekam uzliek arī zināmus pienākumus. Ir pagājuši nepilni četri gadi kopš Latvijā ir pieņemti speciālie normatīvie akti, kas sakārto dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomu, līdz ar to svarīgi ir novērtēt pārvaldīšanas jomu regulējošo normatīvo aktu bāzi, uz kuras balstās šīs jomas procesu norise, kā arī dzīvojamo māju pārvaldīšanas procesā iesaistīto pušu, t.sk. pašvaldības kā dzīvokļa īpašnieka un vietējās pārvaldes izpratni par pārvaldīšanas procesu norisi un īstenošanu.