2011. gadu Apvienoto Nāciju organizācija pasludināja par Starptautisko ķīmijas gadu. Tas notiek arī zīmē – sievietes zinātnē, sievietes ķīmijā. Latvijas sievietes zinātnē ienāca daudz vēlāk kā literatūrā, mākslā un kultūrā. Cariskās Krievijas laikā sievietes neuzņēma ne universitātēs, ne institūtos. Viņas nevarēja iegūt oficiālu augstāko izglītību ne Rīgas Politehnikumā, ne Rīgas Politehniskajā institūtā. 1870. gadā Rīgas Politehnikuma Padome un mācību komiteja apsprieda iespēju uzņemt sievietes kā brīvklausītājas. Tomēr nolēma neuzņemt: sievietes varēja radīt akadēmiskajā dzīvē „nekārtības un vēl ko ļaunāku”. Tikai pēc carisma krišanas 1917. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā Maskavā uzņēma pirmās sievietes, to vidū institūta direktora profesora Paula Valdena meitu Irisu Valdenu. 20. gadsimta sākumā augstskolu centros Maskavā un Pēterburgā darbojās Augstākie sieviešu kursi, kur sievietes varēja iegūt zināšanas augstskolu kursa apmērā. Lidija Liepiņa, Irina Robežniece, Magda Štaudingere, Emīlija Gudriniece un Marija Šimanska ir spilgtas, vienreizējas personības, kas izcirta ceļu zinātnē un reprezentē Latvijas sievieti ķīmijā. Dažādas ir viņu likteņgaitas Latvijā un ārpus tās, kas stāsta par iespēju izturēt un sasniegt loloto mērķi. Kā zinātnieces viņas spilgti apliecina, ko sieviete var sasniegt ar darbu, ar atdevi ķīmijai.