Pēc 2. Pasaules kara Latvijā sekmīgi attīstījās tērauda ražošana Liepājas „Sarkanajā metalurgā”, kausēšanā izmantojot metāllūžņus. 1965. gadā nodeva ekspluatācijā jaunu, modernu martena krāšņu cehu. 1967. gadā Rīgas superfosfāta rūpnīca Mīlgrāvī bija spiesta pārtraukt darbu, jo stipri piesārņoja gaisu. 1979. gadā šķidros minerālmēslus (fosforu, slāpekli) sāka ražot Ventspils ostas minerālmēslu rūpnīca. Neilgi darbojās Rīgas naftas pārstrādes rūpnīca, kas apgādāja republiku ar smēreļļām. Naftas produktus, benzīnu, mazutu u.c. Latvija saņēma no Novopolockas Baltkrievijā un Mažeiķiem Lietuvā. Par otru lielāko naftas eksportētāju kļuva Ventspils osta. Rīgas gāzes fabrika strādāja līdz 1962., Liepājas – līdz 1964. gadam. Deggāzi nomainīja Ukrainas Dašavas gāze, vēlāk – Sibīrijas dabasgāze, kuru uzkrāja Inčukalna pazemes gāzes krātuvē, kas apgādāja ar gāzi arī Igauniju un Pleskavas apgabalu.