Seno mežģīņu grupā ietilpst ar adatu šūtas, knipelētas, sietas, mezglotas un tamborētas mežģīnes. Tās vieno izcelsmes vēsture, darināšanas tehnika un valkāšanas tradīcijas. Pasaules vēstures kopaina senas mežģīnes ir tikai maza daļiņa, kas mainās un attīstās, zūd un atkal atjaunojas, raksturojot laiku un vidi, kurā dzīvo cilvēks. Senas rokdarbu prasmes mežģīņu tekstiliju veidošanā Latvijā līdz šim nebija izzinātas. Tas rosināja veikt pētījumu, lai sniegtu kultūrvēsturisku pārskatu šajā tradicionālās kultūras mantojuma jomā. Grāmatā apkopots materiāls par dažādiem mežģīņu veidiem un to izcelsmi, sniegts vēsturisks ieskats par mežģīņu rašanos un attīstību pasaulē, parādīta darināšanas prasmju pārmantošana mūsdienās un vērsta uzmanība uz izzūdošām amatu prasmēm. Pētījumā izmantotas vairākas avotu grupas: 1) lietiskie pieminekļi – mežģīņu paraugi; 2) specialā un populārā literatūra; 3) ikonografiskais materiāls – gleznas un attiecīgā laika tapušo zīmējumu kopijas; 4) Latvijas Amatniecības kameras, tautas lietišķās mākslas studiju meistaru darbi, privātie arhīvi. Būtiska vieta ierādīta lietiskiem pieminekļiem: no Latvijas Vēstures muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Ārzemju mākslas muzeja, Mencendorfa nama, Rīdzinieku mājas – muzeja, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja, Rundāles pils muzeja un Kurzemes hercogu kapeņu tekstiliju krājumu kolekcijas. Izmantoti darbi no Latvijas mežģīņu meistaru privātiem krājumiem, kā arī Hamburgas Mākslas un amatniecības muzeja dāvinājums – muzeja fondos glabāto Rietumeiropas 16.––18. gadsimta mežģīņu paraugu fotoattēli. Nozīmīgākās un vissenākās mežģīņu kolekcijas Latvijā, kas datētas ar 17. gadsimtu, atrodas Rundāles pils muzeja filiālē Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavā. Lai pētījums būtu pilnīgāks un vispusīgāks, kā svarīgs informācijas avots darbā izmantotas laikabiedru atstātās liecības – zīmējumi, mākslinieku gleznas, apraksti un citi materiāli, ko gadu gaita rūpīgi vākuši novadpētnieki, zinātnieki, mākslinieki, etnogrāfi un skolotāji. Grāmata bagātīgi ilustrēta ar mežģīņu paraugu fotoattēliem. Tiem ir liela nozīme tradicionālā kultūras mantojuma apzināšanā, dokumentēšanā un saglabāšanā tekstiliju darināšanas jomā, kur izmanto roku darbu. Ilustrācijās redzamie paraugi lielākoties ir pirmpublicējumi. Grāmatas saturu veido tris nodaļas: Senās mežģīnes pasaule, Senās mežģīnes Latvija, Mežģīņu veidi un darināšanas tehnika. Materiāli sakārtoti hronoloģiskā secībā atbilstoši mežģīņu vēsturiskajai attīstībai. Pirmajā un otrajā nodaļā sniegts vēsturisks ekskurss mežģīņu darināšanas prasmju attīstībā pasaulē un Latvijā. Trešajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar mežģīņu daudzveidību. Tajā paradīts, kādas mežģīnes darinātas un valkātas Latvijā dažādos laika posmos, kuras amata prasmes ir saglabājušās un kuras pakļautas aizmirstībai vai pavisam izzudušas. Šajā nodaļā ietverts arī skaidrojums, kas ir mežģīnes, kā tās veidojas un kādi faktori ietekmē to struktūru un izskatu. Pētot mežģīņu darināšanas tradīcijas, apstiprinājās, ka trūkst speciālas un metodiskas literatūras latviešu valodā. Gandrīz visa informācija par mežģīnēm un attiecīgā terminoloģija ir vācu, franču, angļu vai holandiešu valodā. Termini nereti nav tulkoti, latviešu valodā tie pārņemti lielākoties no vācu un franču valodas. Šīs grāmatas galvenais uzdevums nav iemācīt darināt mežģīnes, bet gan iepazīstināt lasītāju ar to darināšanas un valkāšanas tradīcijām pasaulē un Latvijā no 17. Gadsimta līdz pat mūsdienām. Grāmata noderēs mācību un profesionālās izglītības nozares, kā arī muzeju darbiniekiem, mežģīņu darinātājiem un tautas mākslas meistariem. Tā ir interesanta lasāmviela ikvienam, kam rūp mūsu tautas kultūrvēsturiskās vērtības.