Ilgtspējīgas attīstības definīcija „apmierināt šodienas vajadzības, neapdraudot nākošo paaudžu vajadzību nodrošināšanu” tiek attiecināta arī uz arhitektūru. Nosacīts vidusceļš starp „energoefektīvas arhitektūras” koncepciju un ilgtspējīgas arhitektūras jēdzienu ir bioklimatiskās arhitektūras koncepcija. Tās mērķis ir radīt dabai un cilvēkam piemērotu arhitektoniski telpisko vidi, maksimāli izmantojot vietējos pieejamos resursus, dabas un klimata apstākļus, ar arhitektoniski telpiskiem paņēmieniem samazinot vajadzību pēc mākslīgiem mikroklimata regulēšanas veidiem. Bioklimatiskās arhitektūras iedvesmas avoti rodami gan dažādu zinātnes nozaru sintēzē, gan tautas celtniecībā uzkrātajā pieredzē. Tomēr mehāniska reģionālās arhitektūras formu kopēšana bioklimatiskās arhitektūras kontekstā ir diskutabla. Turklāt ir grūti piemērot tautas celtniecībā sakņotu estētiku daudziem mūsdienu ēku tipiem, piemēram, biroju ēkām. Ilgtspējības ideju interpretācijas arhitektūrā ir robežās no tradicionālo materiālu un būvniecības paņēmienu izmantošanas (low-tech) līdz pat modernāko tehnoloģiju akcentēšanai arhitektūrā (eco-tech). Kaut arī sākotnēji liekas neiespējami saskatīt vienojošās pazīmes starp low-tech estētikā veidotu ēku un stiklotu eco-tech augstceltni pilsētas vidū, tām ir kas kopīgs. Tā ir dabas un klimatisko apstākļu ievērtēšana ēkas projektēšanā jau no arhitektoniskās koncepcijas dzimšanas brīža. No šī viena izejas punkta iespējams sasniegt vizuāli visdažādākos rezultātus, gala rezultātā nonākot pie reģionālajai videi un klimatam specifiski pielāgotas arhitektūras, kas vislabāk der un darbojas tikai tai paredzētā vietā.