Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka Rīgā, Akadēmijas laukumā 1 ir viens no ievērojamākiem Staļina laika tā sauktā sociālistiskā reālisma arhitektūras paraugiem Latvijā. Ēkas mākslinieciskajam tēlam ir nepārprotama līdzība ar Maskavas „septiņām māsām” – septiņām augstceltnēm, kuras 20. gs. piecdesmitajos gados tapa nolūkā pierādīt, ka sociālistiskās Padomju Savienības galvaspilsēta nav sliktāka par kapitālistisko Rietumu pilsētām. Šo ēku arhitektūra tika pasniegta kā sociālistiskās iekārtas jaunpienesums cilvēces kultūrai. Staļina laika augstceltņu tēls patiesībā bija nevis komunisma ideoloģijas auglis, bet formu aizguvums no sava nāvīgākā ienaidnieka – Rietumu kultūras. Pavisam tieši „sociālistiskā reālisma” augstceltņu priekšteči ir Smita tornis (Smith Tower, 1911–1914) Seatlē, Vašingtonas pavalstī, Woolworth nams Ņujorkā (1913) un Wrigley nams Čikāgā (1919–1924). Mūsdienu pasaules arhitektūras praksē atkal parādās līdzīgā pakāpjveida kompozīcijā veidotas augstceltnes. Uz šo celtņu fona Latvijas Zinātņu akadēmijas nams droši ieņem pienācīgu vietu ne tikai pašmāju, bet arī pasaules arhitektūras mantojuma pūrā.