19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā urbanizācija veicināja pilsētu izaugsmi un rosināja izmainīt to veidolu. Daudzās Baltijas jūras piekrastes pilsētās veidojās kūrorti, kuros ārstniecību saistīja ar atpūtu dabā, pavadot laiku svētku noskaņā psiholoģiski labvēlīgā un dziedniecībai atbilstošā gaisotnē. Kūrorti kontekstā ar inteliģences kultūru noteica pilsētu centru koncepciju un ar ārstniecību, atpūtu un izklaidēm saistītas intereses. 19. gadsimtā par kūrortu pilsētu kļuva arī Liepāja. Ēkas arhitektūras veidošanā ņēma vērā celtnes atrašanās vietu pilsētā. Liepājas vasarnīcu rajonu dzīvojamo ēku fasāžu noformējumā izmantoja ažūrus no koka veidotus rotājumus, kas izraisīja zināmas asociācijas ar Alpu kalnu mājām raksturīgo arhitektūru. Celtnēs izmantotais materiāls un ar to saistītie konstruktīvie risinājumi piešķīra ēkām greznumu. Šo savdabīgo koka arhitektūras parādību dēvēja par „Šveices stilu”. 1992. gadā Liepājā likvidēja kūrortu un daudzas greznās ēkas zaudēja sākotnējo izmantošanas veidu vai arī tika pamestas. Koka arhitektūras pieminekļu apzināšana un izpēte var veicināt izpratni par kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmīgumu un veicināt tā aizsardzību.