Nedzirdīgo/vājdzirdīgo skolas Latvijā darbojas 200 gadus un, salīdzinot ar vispārizglītojošam skolām, to vēsture ir krietni jaunāka. Šo skolu darbības izpēte atklāj daudz vērtīgu atziņu, kas varētu būt noderīgas, veicot reformas mūsdienu skolā un izglītībā kopumā. Nedzirdīgo un vājdzirdīgo izglītošanā un audzināšanā nozīmīgs ir gan pedagogu ieguldījums, gan visas sabiedrības devums. Reizē ar skolu veidošanos attīstījusies arī surdopedagoģija. Šajā jomā vēsturiski nozīmīga loma bijusi šveiciešiem un vāciešiem, kas 19. gadsimtā sagatavoja skolotājus nedzirdīgo skolām un kuru mācību metodes tika izmantotas pedagoģiskajā procesā. Pirmās skolas nedzirdīgajiem bija privātas mācību iestādes, kas 19. gadsimta sākumā darbojās Rīgā, bet 19. gadsimta 2. pusē tika nodibinātas arī Jelgavā un Valmierā. Pirms Otrā pasaules kara Latvijā darbojās četras valsts skolas nedzirdīgajiem, bet 1958. gadā reorganizējot skolu Valmierā par mācību iestādi vājdzirdīgajiem un 1960. gadā slēdzot skolu Lielvircavā (Jelgavas), līdz 1990. gadam darbu turpināja divas – Rīgā un Rēzeknē. Patlaban speciālā skola nedzirdīgajiem ir tikai Rīgā, bet citviet darbojas speciālās klases. Surdopedagoģijas tradīcijas Latvijas Republikā turpinās, izmantojot jaunākās atziņas pedagoģijā, psiholoģijā un citās zinātņu nozarēs.