Kopsavilkums. Latvijas rietumu reģiona pilsētu plānojums un apbūve veidojušies vairāku gadsimtu gaitā. Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņvalsts pilsētu – Kuldīgas, Aizputes, Ventspils un Piltenes – plānojumi attīstījās kā aglomerācijas. Pilsētu plānojums cietokšņa tuvumā veidojās ap neregulāras formas tirgus laukumu sauszemes un ūdensceļa krustojuma tuvumā. Apbūves telpiskās kompozīcijas dominante bija cietoksnis ar kapelu vai domkapitula mītne. Kurzemes un Zemgales hercogistē un Piltenes apgabalā par oficiālo reliģiju pasludināja luterānismu. Kuldīga, Aizpute un Piltene kļuva par rezidencēm. Jelgavas un Bauskas atvērtie plānojumi veidoja priekšstatu par jaunām pilsētām, kuru tipoloģija atvasināma no renesanses ideālpilsētu paraugiem. Ventspils un Liepaja attīstījās kā ostas pilsētas. Mainījās pilsētu arhitektoniski telpiskā plānojuma izpratne – centru apbūvi veidoja dievnama tuvumā un par pilsētu apbūves telpiskās kompozīcijas galveno dominanti 17. gadsimtā kļuva dievnams pie tirgus laukuma satiksmes maģistrāļu sateces vietā. Pilsētās attīstījās plānojums un ielu tīkls, bet apbūvi veidoja lauku apvidum raksturīgas koka ēkas. Pilsētas kļuva tipoloģiski dažādas. Lielā Ziemeļu kara notikumi 18. gadsimta sākumā veicināja ne tikai pilsētu aizsardzības pasākumu uzlabošanu un nocietinājumu sistēmu pilnveidi, bet būtiski ietekmēja pilsētu turpmāko attīstību: plānojumā nozīmīga kļuva ielu un funkcionāli atšķirīgas nozīmes laukumu sistēma. Pilsētu apbūve, kuru papildināja sabiedriskām funkcijām paredzētas ēkas, kļuva daudzveidīga. Pētījuma mērķis: analizēt Kurzemes un Zemgales hercogistes pilsētu attīstību 18. gadsimtā, lai noskaidrotu plānojumu un apbūves telpisko kompozīciju kopējās un atšķirīgās iezīmes.