Baltu apdzīvotajās zemēs līdz 13. gadsimtam bija sastopamas tikai koka celtnes. Kuršu, prūšu, zemgaļu, latgaļu, līvu, igauņu, kā arī lietuviešu sabiedrībā mazākā vienība bija ģimene, kuras pajumtei cēla māju. Sākotnēji tikai ap māju, bet vēlāk jau ap visu māju puduri uzcēla žogu. Iežogotu māju vai māju grupa veidoja baltu ļaudīm raksturīgu dzīvesvietu tipu viensētu jeb savrupsētu. Dzimtas apdzīvotu teritoriju identificēja ar ciemu, kura apbūvi veidoja atsevišķu dzimtu saimēm piederošas viensētas. Latvijas teritorijā kopš 1. gadu tūkstoša vidus pirms mūsu ēras zemkopībai piemērotās zemēs medījumiem bagātu mežu tuvumā uz atsevišķiem pauguri ar stāvām nogāzēm vietējie iedzīvotāji sāka ierīkot nocietinātas apmetnes. Sekojot pilskalna reljefam, bija nepieciešams būvēt dažāda plānojuma konfigurācijas celtnes: šādiem apstākļiem ļoti piemērotas bija no apaļkokiem darinātas taisnstūra, daudzstūra un brīvas konfigurācijas guļbūves. Reljefam pieskaņoti apaļkoku žogi pilskalnu aizsardzībai pamazām kļuva par nocietinājumu sienām un jauniem struktūrelementiem pirmatnējo apmetņu telpiskajā organizācijā. Iežogotajos celtņu kompleksos koncentrēja nozīmīgākās no apaļkokiem būvētās ēkas. Pilskalna pakājē koka nocietinājumu ietvertajā senpilsētā cēla no apaļkokiem nelielas vienas un divu telpu mītnes, saimniecības ēkas un kūtis, veidojot blīvu apbūvi. Guļbūves cēla arī aizsargātās vietās uz salām ezeros. Koka ēku arhitektūra kopš 13. gadsimta attīstījās jaunā sabiedriski politiskā situācijā mūra arhitektūras klātbūtnē. Šajā laikā Latvijas teritorijā dibināja pirmās pilsētas, kuru plānojums ietekmēja koka celtņu turpmāko attīstību. Reformācija veicināja jaunu ēku tipu izveidi pilsētās. Mainījās izpratne par pilsētu arhitektoniski telpisko plānojumu – pilsētas centriskā plānojuma kompozīcijā par arhitektonisko dominanti kļuva dievnams, kurš organizēja apkārtējo telpisko vidi un ietekmēja arī koka ēku, arī guļbūvju būvniecību. Livonijas karš (1558–1582) izjauca Livonijas konfederāciju (1243–1561). Pilsētu plānojumā 17. gadsimtā notika izmaiņas: pilsētas apstākļiem pakāpeniski piemēroja lauku ēkas, veicinot apbūves radiāla plānojuma attīstību un telpiskajai videi atbilstošu mājokļu un sabiedrisko celtņu būvniecību. Sociāli-ekonomisko apstākļu ietekmē vietējo meistaru būvēto guļbūvju plānojums un būvapjoms pilnveidojās; iezīmējās reģionālas īpatnības, un veidojās etnogrāfiskā arhitektūra. Koka ēku arhitektūra pilnbriedu sasniedza 18. gadsimta otrajā pusē, kad arī guļbūvju veidolā izpaudās monumentalitāte. Mūsdienu Latvijā guļbūvju celtniecība daudzu gadsimtu gaitā savā konstruktīvajā būtībā palikusi nemainīga un nav zaudējusi savdabību. Pilnveidojot guļbūvju konstruktīvo risinājumu, mūsdienās tiek radīti pilnīgi jauni ēku tipi – senajās konstrukcijās būvē sabiedriskas celtnes un atpūtas kompleksus. Tradicionālā būvniecība iedvesmo radīt jaunas arhitektoniskas struktūras mūsdienu funkciju nodrošināšanai. Pētījuma mērķis: analizēt pilsētu un lauku vidi veidojošo koka celtņu – guļbūvju ietekmi uz Latvijas kultūrainavu dažādos laikmetos. Darbā izmantotie materiāli un metodes: ēku apsekošana dabā, projektu, kartogrāfisko, grafisko un fotogrāfisko materiālu salīdzinošā analīze.