Apskatot arhitektūras objektus kā noteiktas, mērķtiecīgas cilvēka darbības rezultātu, jāatzīst, ka katra arhitektūras forma, būtībā, radusies no kādas nepieciešamības, konstruktīva paņēmiena, pasūtījuma un tā realizācijas iespēju robežas. Tikai pakāpeniski, savas tapšanas un konkretizēšanas gaitā pārvēršoties par māksliniecisku objektu. Tas ir process, kurš labi zināms katram arhitektam, process, kurš, vairāk vai mazāk, apjausts, notiek ikdienā, katram arhitektam ir individuāls, subjektīvs un - ļoti svarīgs. Būtībā tas ir jautājums, kāpēc ēka konkrētajā gadījumā izskatās tāda un ne savādāka. Atsakoties no kāda konkrēta arhitekta darbu tendenču, arī stilu, skolu, reģionālo iezīmju vai laikmetu analīzes un, paceļoties tam pāri vispārīgākā līmenī, par objektu izvēlēta metode, kopīgas raksturīgas izpausmes dažādos atšķirīgos piemēros un piegājienos. Šis darbs būtu uzskatāms par praktisku un nevis teorētisku apcerējumu arī tāpēc, ka sistematizē radošās darbības pamatprincipus pēc to iekšējās būtības un nevis mākslas darbu ārējām pazīmēm.