Rīgas centra pilsētbūvnieciskās situācijas analīzē kā būtiski ievērtēti sabiedriski – politiskie procesi, minēti un analizēti vairāki pēdējās desmitgades būvobjekti. Uz to piemēra izvērtēta arī Rīgas pilsētas Domes politika un darbība. Īpaša uzmanība pievērsta vēsturisko objektu rekonstrukcijas jautājumiem, ar to saistītajām tendencēm un metodoloģijai, kā arī plānojamai apbūvei pilsētas brīvajos laukumos, tās pamatotībai un sekām. Vadmotīvs ir atziņa, ka nākotnes kultūras un arhitektūras mantojums rodas un tiek veidots patreiz, ar jauno apbūvi saistītie jautājumi pēc nozīmīguma pielīdzināmi kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai valstiskā mērogā. Gadsimtu mijā, visām sabiedrības tehnoloģijām attīstoties, būtu jāapzinās, ka Vecrīgas centrs nav un nekad nebūs tā viduslaiku telpa un vide, kādu to labpatiktos iekonservētu redzēt vēsturisko un pseidovēsturisko “vērtību” apoloģētiem. Daudz godīgāk pret vidi, atšķirībā no šiem dažāda veida atdarinājumiem, būtu konsekventi saudzēt (patiešām iekonservēt) un saglabājušamies autentiskās Vecrīgas daļas nodalīt no mūsdienu apbūvei atdodamajām. Šajā gadījumā būtisks šķiet vēl kāds aspekts. Mums jāatzīst, ka cilvēka daba ir ne tikai garīgi psiholoģiska, bet ne mazākā mērā – psihoemocionāla. Tāpēc reizēm svarīgākā ir nevis ēku ārējā forma un detaļas, pat ne telpa ēkās, bet telpa starp ēkām – tās veids, lielums, forma. Telpa starp cilvēkiem, telpa starp būvēm, telpa starp sienām. Jāatzīst, ka mēs dzīvojam šinī starptelpā, ko piepildām ar savām domām, sajūtām un emocijām, un šī starptelpa var veidot vienotu, telpiski – informatīvu mūsdienu vidi demokrātiskas sabiedrības sociālajām attiecībām. Būtībā mēs dzīvojam starptelpās, ko veido objekti, to stils, fasādes, sienas un detaļas, bet arī procesi, informācija, emocijas, attieksmes un attiecības. Arhitektūrai arī vēsturiskajā pilsētvidē būtu jābūt dzīvai, atvērtai, funkcionālai, mūsdienīgai, neko nekopējot un neatdarinot, un, protams, arī jāievēro tās telpiskais konteksts un cilvēciskais mērogs. Jā, tas sākotnēji var šķist nedaudz neomulīgi, jo pārsteidzoši, svaigi, bez precedenta. Jo mēs nezinām kas notiks un kā tas izskatīsies nākotnē. Kā šī jaunā arhitektūra dzīvos un tiks vērtēta pēc gadu desmitiem. Bet tas ir vienīgais veids kā pārstāt dzīvot pagātnē, kā uzzināt un piedzīvot to, kas notiks. Jo pretējā gadījumā – nenotiks.