Arhitektūra ir māksla, kuru mēs katrs lietojam ikdienā, tomēr izpratne par to ir ļoti atšķirīga. Savu mājokli visbiežāk mēs neuztveram kā mākslas darbu vai pilsētas arhitektūras daļu, lai gan dzīvojamās ēkas veido kvartālus, bet kvartāli veido rajonus, mikrorajonus, lielmēroga dzīvojamos kvartālus un pilsētas daļas, kuru arhitektūru redzam, uztveram un vērtējam kopumā. Savukārt, ēku un pilsētu projektētāji ir krietni pūlējušies, lai nodrošinātu gan dzīvojamo rajonu funkcionalitāti, gan kvalitāti un estētisku kopskatu. Šobrīd, pateicoties energoefektivitātes aktualitātei, daudzas ēkas iegūst jaunu izskatu, bet kvartāla un rajona kopskats kļūst raibs un sadrumstalots. Protams, te var uzskaitīt visai garu virkni “bet” – ēkas ir nolaistas; valstī ir pieļauta nepiemērota īpašumu forma; īpašnieki nevar vienoties un jāpriecājas par katru atjaunotu ēku; kuru gan interesē arhitektūra utt.. Daudzos semināros un pasākumos tiek pieminēti ārzemju labie piemēri par daudzdzīvokļu ēku kvartālu kompleksu atjaunošanu, tomēr pie mums pagaidām tādu piemēru nav. Kādreiz vienotā stilā projektētie trīsstāvu, piecstāvu vai deviņstāvu ēku kvartāli iegūst pa kādai jaunai būvei, pa kādai atjaunotai strīpainai vai raibai ēkai, bet zaudē savu arhitektonisko kopskatu un pilsētbūvniecisko ieceri par ērtu, kvalitatīvu un skaistu dzīves telpu. Šajā rakstā informācija par Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu tapšanas vēsturi un sērijveida jeb tipveida ēkām. Daudzviet Latvijā un Rīgā turpinās aktīvs dzīvokļu ēku atjaunošanas process, taču renovācijas projekti tiek plānoti un saskaņoti bez kopīgas pilsētas vīzijas par ēku ansambļa arhitektonisko koptēlu. Lai izprastu daudzdzīvokļu ēku kvartālu un mikrorajonu tapšanas vēsturi un iespējams jau tuvākajā nākotnē atrastu piemērotu to atjaunošanas risinājumu, šajā rakstā ir apkopota informācija par četrām daudzdzīvokļu ēku paaudzēm. Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu attīstību ietekmēja divi galvenie faktori. Pirmkārt, bija jāizpilda prasības saistībā ar PSRS uzstādītajām normām mājokļu projektēšanas, būvniecības apjomu un organizācijas ziņā. Otrkārt, bija progresējusi būvniecības tehnoloģiju attīstība. Atbilstoši tam, laika periodā no 1958. līdz 1991. gadam Rīgā tika radīti lielmēroga dzīvojamie rajoni un ēku masīvi pēckara modernisma stilistikā. Tajos dominēja tipveida dzīvojamā apbūve. Atkarībā no būvniecības perioda to veidoja no saliekamo dzelzsbetona konstrukcijām un izstrādājumiem [1, 349-350]. Minētajā periodā izbūvētos rajonus veido 11 dažādu tipveida dzīvokļu ēku sērijas, kurās kopumā izvietoti apmēram 200 000 dzīvokļu un tas veido ap 40 % mūsdienu Rīgas dzīvojamā fonda. Rīgas lielmēroga dzīvojamo rajonu pilsētbūvnieciskā attīstība ir saistīta ar dzīvokļu ēku sēriju evolūciju, tomēr to ietekmējuši arī citi faktori.