1862. gadā izveidotais Rīgas Politehnikums (RP) bija pirmā augstākās izglītības iestāde Baltijas reģionā, kurā apmācīja speciālistus tehniskajās disciplīnās. Balstoties uz Rietumeiropas valstu, īpaši Vācijas un Šveices pieredzi, RP spēja nodrošināt izglītību galvenajās tautsaimniecības nozarēs – inženierzinībās, mašīnbūvē, ķīmijā, lauksaimniecībā un tirgzinībās. Rīgai kļūstot par nozīmīgu dzelzceļa mezglu, strauji augošās rūpniecības apstākļos radās pieprasījums pēc izglītotiem speciālistiem tehniskajās jomās. Pēc vietējo uzņēmēju iniciatīvas tika nolemts organizēt vietējo tehnisko skolu un izglītot speciālistus Rīgā, nevis piesaistīt tos no citām valstīm. Šo ideju atbalstīja Rīgas biržas komitejas locekļi. Jau pirmajā pastāvēšanas desmitgadē RP tika atvērta Arhitektūras nodaļa (AN). Kopš tā laika arhitektūra vienmēr ir bijusi pārstāvēta RP, vēlāk – Rīgas Politehniskā institūta (RPI), pašlaik – Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studiju programmās. Laika gaitā AN pierādīja savu nozīmīgo ietekmi uz Rīgas telpisko vidi. Nodaļas absolventi sāka savu profesionālo praksi un vienlaikus atgriezās skolā kā mācībspēki un studiju projektu vadītāji. Tā kā tautsaimniecības uzplaukumu pavadīja plaša mēroga būvniecība, radās nepieciešamība pēc prasmīgiem arhitektiem, un AN absolventi izrādījās gatavi izaicinājumiem. Jau kopš 19. gadsimta beigām AN absolventi Oto Hofmans (Otto Konrad Ernest Hoffmann), Eduard Kupfer (Eduard Kupfer), Eižens Laube, Heinrihs Pīrangs (Heinrich Gerhard Pirang), Augusts Reinbergs (August Reinberg) un Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) piedalījās gan jauno arhitektu izglītošanā, gan Rīgas apbūvētās vides veidošanā. Viņu radošais mantojums joprojām nosaka Rīgas vēsturiskā centra – UNESCO Pasaules mantojuma vietas – telpisko izskatu.