Strauji pieaugot globālajai piesārņojuma problēmai un sarūkot naftas resursiem, pēdējos gados arvien aktuālāka kļūst kontrolējamu, bioloģiski noārdāmu polimēru materiālu izstrāde. Polilaktīdam (PLA) ir liels potenciāls aizstāt tradicionālos, no naftas produktiem ražotos, polimērus, jo tam ir liels elastības modulis, stiprība un izcelsme no atjaunojamiem resursiem; PLA ir trausls, kas savukārt ierobežo tā pielietojumu [1]. Problēmas risinājums ir PLA termoplastiska samaisīšana ar citu bionoārdošu polimēru, kā, piemēram, polibutilēna-adipāta-tereftalātu (PBAT), iegūstot matricas materiālu, lai tālāk izstrādātu perspektīvu, augstas veiktspējas un ar plašu pielietojuma klāstu kompozītmateriālu [2].