Kultūras (t.sk. arheoloģiskam) mantojumam piemīt ne tikai kultūras vērtība, bet arī citu sociāli-ekonomisko labumu kopums, kas tiek pilnīgi vai daļēji zaudēts, nodarot zaudējumus mantojuma objektiem. Jau pats “vērtības” vai “labuma” jēdziens izsauc jautājumu par to novērtējumu. Likumsakarīgi rodas jautājums, pēc kādiem kritērijiem tiek novērtēti arheoloģiskā mantojuma objekti? Diemžēl, jautājums par vērtību un tās novērtējumu bieži parādās tad kad vērtības nesējs tiek zaudēts vai bojāts, tādēļ aktuāls kļūst zaudējumu, kas nodarīti arheoloģiskajam mantojumam to vai citu nelikumīgu darbību rezultātā, novērtēšanas aspekts. Cits saistīts jautājums ir cik pamatots ir šo zaudējumu aprēķins attiecīgos civilos, administratīvos un kriminālos procesos? No ekonomiskā viedokļa, arheoloģiskajam mantojumam piemīt aktīvu vērtība, tādējādi ir svarīgi apzināties tā aktuālo un potenciālo ekonomisko ietekmi un ar tā izmantošanu saistīto sociālo interešu spektru, lai pamatotu un nodrošinātu mantojuma efektīvu saglabāšanu, uzturēšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Sabiedrības attīstības un labbūtības nodrošināšanas kontekstā arheoloģiskais mantojums ir būtisks, taču nav neizsmeļams, resurss, kura iespēju izmantošana ir cieši saistīta ar ilgtspējīgas attīstības kultūras, sociālo, ekonomisko un apkārtējas vides dimensijām. Ņemot vērā minēto, tiek arvien plašāk diskutēts par starpdisciplināras pieejas attīstību gan šī mantojuma sniegto iespēju noteikšanā un attīstībā, gan tā apdraudējumu identifikācijā un mazināšanā. Tādējādi, prezentācijā, analizējot situāciju Latvijā un vairākās citās Eiropas valstīs, balstoties uz arheoloģijas zinātnes atziņām, tiek izmantota sociāli-ekonomiskās un juridiskas pieejas integrācija pētāmajam jautājumam, sniedzot gan teorētisko, gan praktisko ieskatu arheoloģiskā mantojuma zaudējumu nelikumīgu darbību rezultātā noteikšanas problemātikā un iespējamos risinājumos.