Šobrīd gāzveida kurināmā, konkrēti, dabasgāzes, pozīcijas Eiropā ir neskaidrākas nekā jebkad. Dabasgāzes un atjaunīgo gāzu (AG) maisījums tiek uzskatīts par vienu no ilgtspējīgas un drošas enerģijas pārejas stūrakmeņiem, tomēr formāli par tādu atzīts netiek. Izskan arī citi viedokļi – piemēram, ka gāzveida kurināmais pēc noklusējuma ir pārāk dārgs un nedrošs, lai uz tā balstītu Eiropas enerģētikas sektora dekarbonizāciju, tomēr pārredzamā nākotnē bez tā iztikt nebūs iespējams. Protams, dažkārt ir dzirdamas arī radikālas balsis, kas jautā, vai dabasgāzei un AG vispār vajadzētu būt kādai lomai enerģētikas pārejā. Šī visai retoriskā jautājuma uzdevēju skatījumā, jo ātrāk Eiropa pilnībā atteiksies no gāzveida kurināmā izmantošanas, jo labāk. Tomēr, raugoties no racionālā un praktiskā viedokļa, ideja par to, ka pasaule un Eiropa tuvākajā desmitgadē varētu krasi samazināt dabasgāzes un AG izmantošanu un joprojām sasniegt savus klimata un vides mērķus, nav pārāk pārliecinoša. Taču tikpat apšaubāms ir arī uzskats, ka dabasgāzei tiks atvēlētas privileģētas pozīcijas ilgtermiņa enerģētikas dekarbonizācijā Eiropā. Patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu starp šiem “pretpoliem”, un par to, kāda loma dabasgāzei būs atvēlēta Eiropas valstu enerģētikas zaļināšanā vidējā un ilgā termiņā, vēl nāksies diskutēt visai daudz.