Daudzās Eiropas valstīs ūdeņraža enerģētikas iniciatīvas šobrīd atrodas tikai attīstības sākumposmā: tiek izstrādāts tiesiskais regulējums un tehniskie noteikumi zaļā ūdeņraža ražošanai, pārvadei un sadalei, kā arī pētītas tā vienlaicīgas transportēšanas iespējas dabasgāzes tīklā kopā ar dabasgāzi un atjaunīgajām gāzēm (AG). Tas nozīmē, ka par ūdeņraža izmantošanu galapatēriņa sektorā pagaidām tiek domāts mazāk. Tomēr ūdeņradis pēc noklusējuma tiek uzskatīts par nākotnes energonesēju numur viens ne tikai Eiropas Savienībā (ES), bet arī Lielbritānijā, jo tam, tāpat kā dabasgāzei, ir ļoti plašs lietojuma spektrs. Ūdeņradi var izmantot kā kurināmo, sadedzinot apkures katlos, turbīnās vai dzinējos, lai ražotu siltumenerģiju vai elektroenerģiju. To var arī uzglabāt dažādos veidos, tostarp ļoti lielos apjomos, un piegādāt galalietotājiem gan gāzveida, gan sašķidrinātā agregātstāvoklī. Ūdeņradi kā galveno enerģētikas un ekonomikas zaļināšanas instrumentu proklamējušas arī vairākas trešās valstis, starp kurām nepārprotami izceļama Lielbritānija, lai gan pašreiz ūdeņraža ražošana un izmantošana šajā valstī centrēta vienīgi ap ķīmiskās rūpniecības kompleksiem. Tur ūdeņradis, ko galvenokārt ražo no dabasgāzes (bez oglekļa uztveršanas), tiek izmantots kā izejviela citu ķīmisko vielu ražošanā.