Šī raksta galvenais mērķis ir pierādīt universitātes/institūta interjera dizaina nozīmīgumu mācību apguves procesā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, ka telpas funkcija ir pamats, kam telpa tiek projektēta vai, uz kuru balstoties, tiek veikta konkrēta interjera iekārtošana. Īpaši svarīgi ir veidot telpas, kuras paredzētas topošo dizaineru mācīšanai un radošai prakses pilnveidošanai – tās nav tikai bezpersoniskas – zinību glabātuves, tās ir mākslas objekti – reizē personiski un sabiedriski. Jo universitātes ēkas uzbūve jāveido tāda, kas veido humanitāru, sociāli atvērtu telpu, kas veicina audzināšanu, izglītību. Universitāte kā kultūras pārmantošanas institūcija pati ir kultūras komponente, kuru ir radījusi sabiedrības attīstība un kura ir kļuvusi par pašas sabiedrības attīstības būtisku pamatu. Telpiskā vide ir sabiedrības spoguļattēls, kurā labi redzams tās briedums, prioritātes, principi, pieredze, spēja plānot, paredzēt, uzdrīkstēties un darīt. Latvijā, tāpat kā jebkur citur pasaulē, aktuāla ir gan pagātnes vērtību saglabāšana, gan jaunas telpiskās vides izpratnes veidošana. Raugoties uz pagātni ar izpratni, jācer, ka nākotnes publiskā telpa kļūs cilvēkam un dabai draudzīgāka.