Mūsdienu Latvijā 17. gadsimta un īpaši 16. gadsimta muižu apbūve ir uzskatāma par retumu un par tās arhitektūru ir ļoti skopa informācija. Ir tikai daži pieminekļi, kuru aprises mums ir vairāk vai mazāk zināmas. 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā nozīmīgākās rezidences cēla Kurzemes hercogistes augstas amatpersonas, kā Georgs fon Firkss (Jurgen III Georg von Fircks, 1520–1600) Nurmuižā, Vilhelms fon Eferns Neretā vai Mihaels fon Manteifels (Michael von Manteuffel, ap 1572–1625) Kērkliņos. Hercogistes galma kultūra spēcīgi ietekmēja vietējās muižniecības gaumi un muižu arhitektūru. Kungu mājas izcēlās ar lielākiem apjomiem, vairāku korpusu salikumu un dekoratīviem elementiem, taču vismaz sākotnēji saglabāja nocietinātu apmetņu vai piļu raksturu. Šo renesanses rezidenču centienus pēc droša mājokļa un aizsardzības spējas nodrošināja viduslaiku būvēm raksturīgie elementi – stūra torņi, grāvji un apkārtmūri ar šaujamlūkām, kā arī korpusu izvietojums ap noslēgtu pagalmu. Pēc ēku izkārtojuma un aizsargmūra fragmentiem secināms, ka Nereta bijusi nocietināta muiža. Nav zināms, vai sākotnēji ar apkārtmūri ietverta teritorija bija paredzēta muižas apbūvei vai, piemēram, karaspēka apmetnei, kā tas varēja būt Šlokenbekas muižā (17. gs.). Aizsardzības rakstura apbūves pāreja uz reprezentablu muižnieka rezidenci ir īpaši spilgta Neretas muižas arhitektūras iezīme. Šī tipoloģiskā unikalitāte nosaka muižas īpašo nozīmi Latvijas arhitektūras vēsturē, kā arī kultūras mantojuma kontekstā. Laikmeta duālais raksturs vislabāk redzams pagalma rietumu pusē esošā “palasta” dienvidrietumu galā, kur fasādē ir četras lielākas logailas, bet blakus aizsargmūris ar šaujamlūkām. Tas nozīmē, ka “palastu” cēla laikā, kad drošs apkārtmūris joprojām bija aktuāls. Pēc pabeigšanas tas kādu laiku pastāvēja bez apkārtmūra. Apkārtmūra iesiešanai paredzētais “zobinājums” dienvidaustrumu stūrī liecina par iecerēm pagalmu šajā virzienā paplašināt. Tomēr plāni mainīti un apkārtmūris ar šaujamlūkām pievienots dienvidrietumu stūrī, nerēķinoties ar dārgo sgrafito apdari. Līdz ar to faktiski “palasts” palika ārpus aizsargmūra. Muižnieku mājokļu reprezentācijas nozīme ieņēma arvien svarīgāku lomu sociālajā hierarhijā. Neretas muižas pētījumi liek pārskatīt atsevišķu apbūves daļu datējumu. Ilgu laiku galvenā uzmanība bija pievērsta “vecajai pilij” (B korpusam) un apkārtmūra fragmentiem ar šaujamlūkām. “Palastam” (A korpusam) šajā kontekstā tika atstāta pakārtota loma. Bez jebkāda pamatojuma valdīja uzskats par šīs ēkas tapšanu 18. vai 19. gadsimtā, lai gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras mantojuma informācijas centra (turpmāk NKMP KMIC) arhīvā atrodams jau 1979. gadā veikts ieraksts, ka “jaunā pils (..) celta 30–50 g. vēlāk kā vecā pils” . “Palasta” būvniecības laiks attiecas uz muižas ansambļa veidošanos 16. gs. pēdējās desmitgadēs, kad tapa apjomīga divstāvu dzīvojamā māja ar pagrabu. Tās fasādes dekorētas ar 16. gs. beigās un 17. gs. pirmajā pusē populāro sgrafito apdari. Līdzšinējā pieredze senāko Latvijas arhitektūras objektu pētījumos (Bramberģē, Nurmuižā, Bauskas pilī u. c.) ļauj ar lielu ticamību apgalvot, ka šāda fasāžu apdare ir raksturīga vismaz 17. gs. pirmajā pusē vai agrāk celtām ēkām. Galvenajā pret pagalmu vērstajā fasādē bijusi apaļa vai poligonāla kāpņu piebūve, kas ir tipiska pazīme renesanses perioda ēkām Eiropā. Iepriekš minētais ļauj izvirzīt hipotēzi, ka “palasts” ir Neretas muižas ansambļa būvētāja Vilhelma fon Eferna sabiedriskajam statusam atbilstoši apjomīga, reprezentabla dzīvojamā māja. Pretēji drupās esošajam “palastam” Neretas muižas “vecā pils” ir 16. gs. otrajā pusē pie esoša apkārtmūra celta ēka, kuras saglabāšana un atjaunošana ir reāla. Tā turpmāk noteiks apbūves kopējo raksturu. Šīs ēkas fasādes saglabājušās situācijā, kas izveidojusies pēc pārbūvēm 18. un 19. gadsimtā, ieskaitot 19. gs. vidus logu konstrukcijas dažādā komplektācijas pakāpē. Fasāžu pašreizējais izskats lielā mērā nosaka ēkas autentiskumu. Tādēļ aktuāla ir prasmīga esošās situācijas konservācija, saglabājot un eksponējot dažādu periodu apmetuma un krāsojuma slāņus. “Vecās pils” iekštelpās saglabājušies atsevišķi interesanti vēsturiski elementi, kā pavards, tualešu nišas, apmetuma faktūras, 19. gadsimta sienas dzegas un logi, kā arī māla flīžu un ķieģeļu grīdas. Paredzams, ka Neretas muiža turpmāk sagādās vēl daudz pārsteigumu. Ņemot vērā apbūves kompleksa senumu, zemes darbi būs saistāmi ar arheoloģisko izpēti. “Palasta” aizgruvušie pagrabi ir savveida apjomīga ēkas būvvēstures informācijas krātuve. Prognozējams, ka vārtu zonā atsegsies senākās pagalma aizsargsienas un, iespējams, vārtu torņa pamati vai grāvja tilta pazīmes. Zem pagalma kultūrslāņa, kas sedz jau konstatēto akmens bruģi, pie A un B korpusiem jābūt kāpņu piebūvju pamatiem. Arheoloģiskiem atradumiem bagātas nereti ir senās ateju bedres – viena atrodas pie “vecās pils” austrumu ārsienas. Savukārt dienvidu nogāze ar ilgākā periodā uzkrāto būvgružu slāni atgādina situāciju Bauskas pilī, kur šāds kultūrslānis glabāja krāšņu podiņu fragmentus un sadzīves priekšmetus, kas nogāzē izbērti daudzu remontu laikā. Izmantojot mūsdienu datēšanas metodes, ēku būvniecības laiku varētu mēģināt noteikt ar optiskās luminiscences metodi. Fragmentāras informācijas apstākļos par Neretas muižas apbūves būvvēsturi vēl paliek daudz neskaidru jautājumu. Aizsargsiena ar šaujamlūkām ir nozīmīgākais publiski redzamais elements visā Neretas muižas “stāstā” un vienīgais šāds piemērs Latvijā. Šo konstrukciju konservācija eksponēšanai ir neatliekams jautājums. Līdzīgi ir ar “palasta” atlikušajām ārsienām. Tās jācenšas saglabāt kā liecību par Neretas muižas īpašnieku galveno dzīvojamo māju vairāk nekā 300 gadu garumā un Latvijas apstākļos retu muižu arhitektūras piemēru. “Palasta” vēsturiskā un arhitektoniskā nozīme mūsdienu vērotājam ir grūti atpazīstama, jo ēka ir drupu stāvoklī. Tādēļ pie šīs ēkas būtu vēlama publiski pieejama informācija, lai mainītu pašu profesionāļu iedibinātos maldīgos priekštatus par it kā 18.–19. gadsimta jaunbūvi, kas patiesībā ir bijusi reprezentabla renesanses laikmeta vasaļa pils. Pārdomāti un pakāpeniski atjaunošanas pasākumi pārvērtīs ēku par sakoptu, arhitektoniski interesantu, nozīmīgu būvi, kurā tiks akcentēts tas, kas atšķir Neretas muižas kungu māju no desmitiem citu muižu, kurām jau atrasts savs unikālais stāsts.