Tekstu sistēma ir daudzpakāpju komplekss, kurā valda gan hierarhiskas, gan paralēlas vairāklīmeņu attiecības starp šīs sistēmas objektiem. Šis sistēmas izprašana un atšķirīgo līmeņu nosaukšana ir visai problemātiska, kā rāda pētījumam izmantotais empīriskais materiāls – izglītības saturu reglamentējošie dokumenti (standarti, mācību programmu paraugi, mācību materiāli u. c.). Dokumentiem veikta daļēja satura analīze pēc kategorizācijas vienībām teksta veids, teksta paveids, teksta tips un teksta žanrs, apzinot to lietojumu kontekstuālā salīdzinājumā. Publikācijas mērķis ir izveidot teksta sistēmas apskatu tās tipoloģijas un žanroloģijas aspektā, īpašu uzmanību pievēršot terminiem, kas lietoti tekstu iedalījuma dažādības nosaukšanai, – (pa)veids, tips un žanrs. Pētījuma rezultātā secināts, ka latviešu valodā nav pietiekami labi attīstījusies terminoloģija tekstveides stilistiskajos, komunikatīvajos, pragmatiskajos, tipoloģiskajos, žanriskajos u. c. aspektos. Tas savukārt rada valodnieciskās intervences risku un paver iespējas nevajadzīgai pārņemšanai, kalkēšanai un nacionālās terminoloģijas nestabilitātei. Ar izglītības satura reglamentēšanu saistītajos dokumentos lielāku precizitāti, iespējams, varētu panākt tad, ja netiktu nodalīts – teksts literatūrā, teksts saziņā, teksts zinātnē, teksts retorikā un vēl citur, jo visur galvenais pētniecības objekts un arī instruments ir valoda. Turklāt lietotā terminoloģija pārklājas tik cieši, ka nav iespējams nodalīt katra termina semantiskos komponentus divās vai vairākās atšķirīgās pieejās.