Pētījuma iecere pamatojas uz vēlēšanos palūkoties uz bērna valodas iezīmēm literāra darba veidojumā. Romānā tēlotā bērna valoda vienlaikus ir reālā cilvēkbērna valoda, bet tomēr arī mākslinieciska tēla veidošanas instruments ar visām mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu iespējām. Raksta mērķis ir raksturot bērna valodu Māras Zālītes autobiogrāfiskajā romānā “Pieci pirksti” (2013) derivatīvajā un stilistiskajā aspektā. No tā izriet veicamie uzdevumi: 1) raksturot Lauras valodu kā pētījuma priekšmetu, akcentējot gan autobiogrāfiskuma, gan mākslinieciska tēla komponentes; 2) atklāt antonīmijas un dihotomijas dažādos variantus filozofiskā aspektā, kas veidojas priedēkļa ne- lietojuma sakarā; 3) iezīmēt vairākas derivatīvi neierasti jeb svaigi skanošas vārdu grupas, kurās atklājas bērna lingvistiskais radošums; 4) pievērst uzmanību vārda daudznozīmīgumā balstītajai stilistiskajai asociativitātei; 5) dot ieskatu humorpilnajā stilistikā, kas veidojas svešo vārdu nozīmes interpretācijas dēļ; 6) iezīmēt apzinātības prakses klātbūtni romānā kā caurviju motīvu, kas valodas izpratnē un uztverē saista to ar turpinājumu nākamajā romānā. Metodoloģiskajā risinājumā rakstā atspoguļotais pētījums balstās četrās pieejās. Pirmkārt, mākslinieciskā tēla raksturojums literatūrzinātniskā aspektā un konkrēti – hermeneitiskais lasījums, kurā vārds, teikums, diskurss, teksts tiek interpretēts, skaidrots, lai veidotos sapratne, izpratne par atklāto sociālo, kultūras un eksistences aspektu. Turklāt biogrāfiskās prozas analīzē būtisks rakurss ir dzīves rakstīšana, kas apzīmē tādu teksta izveidi, kura uzmanības centrā ir paša rakstītāja dzīves pieredze. Otrkārt, jaunākie bērnu valodas pētījumi Latvijā nepieciešami, lai meklētu un saskatītu paralēles zinātniski balstītos aprakstos un mākslinieciski veidotā tekstā. Treškārt, lingvistiskais skatījums ļauj atklāt leksisko, semantisko, gramatisko, stilistisko un vārddarināšanas aspektu, kas pamatots mūsdienu latviešu valodas gramatikā un citos valodnieciskos pētījumos. Šī raksta materiālam atlasīti piemēri, kas padziļināti ļauj atklāt derivatīvo un stilistisko skatījumu. Ceturtkārt, pavisam nedaudz klātesoša ir arī interpretatīvā analīze, jo piemēru izpētē izmantoti Liepājas Universitātes studiju programmas “Rakstniecības studijas” vairāku gadu maģistrantu izteikumi morfostilistikas studiju kursā. Analizējamā materiāla atlasē izmantota ekscerpēšana, piemēru klasificēšana un grupēšana, lai ar tuvlasījuma palīdzību izvēlētos tikai pašus spilgtākos citātus, kas ir nepieciešami un pietiekami šī pētījuma mērķa sasniegšanai.