Grāmata „Pieci pirksti” ir autobiogrāfisks darbs, kas piecgadīgās meitenītes Lauras acīm attēlo 20. gadsimta 50. gadu notikumus un sajūtas, kad viņa kopā ar vecākiem ir atgriezusies Latvijā pēc izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Laura ir dzimusi Sibīrijā, viņas uzburtais priekšstats par Latviju un arī latviešu valodas prasme līdz atgriešanās brīdim ir veidojusies cieši noslēgtā vidē – tikai viņas ģimenē ar mammu un tēti. No vienas puses, Lauras prieku par nokļūšanu Latvijā pavada nepārejošas bailes no bada, kas var atgriezties, no vēlreizējas izsūtīšanas, no neapdomīgas runāšanas, no vecāku klusēšanas, bet, no otras puses, tas ir bērna tiešums, ziņkārība un zinātkāre, naiva atklātība un savas patības apzināšanās, neviltots prieks redzēt, izzināt, saprast arī tad, ja ne viss no dzirdētā ir gluži skaidrs. Grāmata saukta gan par autobiogrāfisku romānu, gan par bērnības atmiņu grāmatu. „Laura vairāk ir Māra, nekā nav”, tā atzinusi grāmatas autore Māra Zālīte. Romānā tēlotā bērna valoda vienlaikus ir reālā cilvēkbērna valoda, bet tomēr arī mākslinieciska tēla veidošanas instruments ar visām mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu iespējām. Referāta mērķis ir raksturot bērna valodu M. Zālītes autobiogrāfiskajā romānā „Pieci pirksti” derivatīvajā un stilistiskajā aspektā. Metodoloģiski tēmas izklāstā lingvistiskais skatījums, kas atklāj gramatisko, stilistisko un vārddarināšanas aspektu, apvienots ar literatūrzinātnisku mākslinieciskā tēla raksturojumu, kurā valodas atklāsme iezīmējas kā caurviju motīvs.