Grāmata „Rucavas sievu stāsti” (2023) atspoguļo Rucavas kultūrtelpas nemateriālo kultūras mantojumu, atklāj dažādas tradicionālās zināšanas un amatu prasmes. Tā sarakstīta mūsdienu Rucavas izloksnē, tādēļ vārdu un locījumu formu lietojumā ir vērojami paralēlvarianti. Tas nozīmē, ka izmantoti gan literārās valodas formas, gan dialektālas iezīmes. Raksta mērķis ir noskaidrot lietvārdu, vietniekvārdu un skaitļa vārdu morfoloģiskās īpatnības grāmatā „Rucavas sievu stāsti”. Izpētes objekts ir 50 stāsti, kuros tika izvērtēts, kādi izloksnes morfoloģiskie līdzekļi izmantoti, lai atainotu mūsdienu Rucavas izloksni. Galvenās darbā izmantotās pētniecības metodes ir analītiskā un salīdzinošā metode. No valodas materiāla tika ekscerpēti dažādi lokāmo vārdšķiru piemēri. Salīdzinošā metode izmantota, lai apzinātu literārās valodas formu un dialektālo iezīmju lietojuma intensitāti, noskaidrotu un apkopotu datus, kuri morfoloģiskie valodas līdzekļi tekstos dominē, kādas ir valodas līdzekļu proporcijas. Pētījumā ir secināts, ka izloksnes morfoloģisko formu proporcijas attiecībā pret literāro valodu ir dažādas. Ir gadījumi, kad atsevišķu arhaisku formu izmantojumā ir vērojams pārsvars pār literārās valodas variantu, piem., lietvārdu ē-celmi, nelokāmie vietniekvārdi mana, sava. Tomēr ir gadījumi, kad, atveidojot mūsdienu izloksnes valodu, kāda sena morfoloģiska forma vai locījuma forma darbā nav izmantota. Arhaisku formu atšķirīgās proporcijas attiecībā pret literāro valodu, to blīvējums, pārsvars vai zudums mūsdienu mutvārdu un rakstu formā var būt saistīts ar konkrēta autora izloksnes izjūtu, notikuma apraksta un pieredzes stāsta atspoguļojumu. Dialektālo iezīmju izmantojums darbā rada spraigu un dzīvespriecīgu noskaņu, atklājot Rucavas saimnieču zināšanas un dažādu amatu prasmes.