Rakstā pieteikts reģionālistikas pētniecības fokuss, sniegts ieskats Lejaskurzemes dzejnieces un publicistes Ainas Pāvulītes (1942) daiļradē. Pāvulītes vairāk kā 50 radošās darbības gados veiktie antropoloģiskie vērojumi un pieraksti iezīmē spēcīgu dzīves rakstības (life writing) lauku. Pāvulītes radošajā darbībā tie ir žurnālistes gaitās uzklausīto, pierakstīto, rediģēto, beletrizēto ar Lejaskurzemi saistītu cilvēku likteņstāsti, kas publicēti krājumā „Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi… Atmiņu stāsti. Vēstis no 20.gadu simteņa” (2017), mazajiem individuālajiem stāstījumiem ieplūstot lielajā vēstures naratīvā. Pašas dzejnieces mūža gājuma pieraksts mākslinieciski spilgtāko rezonansi guvis dzejā, kas apkopota divos dzejas krājumos – „Garais sauciens” (1982) un „Vecenīte” (2018). Pētījuma mērķis ir izvērtēt minēto antropoloģisko pētījumu kontekstā nozīmīgu Pavulītes daiļrades šķautni, kas saistās ar novecošanās un ilgmūžības jautājumiem. Galvenā uzmanība veltīta sievišķās subjektivitātes izpausmju spektram, kā arī ar dzimtes pētniecību saistītajiem jautājumiem, balstoties „sievišķās rakstības” (ecriture feminine) mēģinājumos ierakstīt sievišķo tekstā. Analizēta sievietes tēla reprezentācija abos Pāvulītes dzejas krājumos, izvērtējot vēsturiski un arhetipiski noturīgu un stereotipizētu feministisko modeļu tipoloģizāciju un atveidi konkrētos dzejas tēlos, analizēti sievišķās identitātes dažādie aspekti mūža un mūžības perspektīvā. Pāvulītes dzejā vecuma filozofija manifestējas vecas sievietes samierinājumā ar pašas dzīvi, balstoties mītiski folkloristiskajā un reizē kristīgajā tradīcijā atbalsotā dievišķā fenomena izpratnē un vērtību sistēmas izveidē. Pētījuma metodoloģisko pamatu veido feministisko teorētiķu (H. Cixous, R. Braidotti, L. Irigaray u.c.) darbi, kultūratmiņas pētnieku (A. Assmann u.c.) teorētiskie teksti, kā arī atsevišķi gerontoloģijas pētījumi (P. Baltes u.c.).