Raksta mērķis ir izvērtēt un raksturot vēsturiskās traumas pārneses atspoguļojumu un tās pārvarēšanas perspektīvu mūsdienu Latvijas sieviešu novelēs. Rakstā aplūkoti latviešu rakstnieču Janas Egles un Daces Vīgantes stāstu piemēri, izceļot vēsturisko un psiholoģisko apstākļu ietekmi un varoņu likteņu traumatiskās sekas. Raksta teorētiskais un metodiskais pamats ir teorētiskie pētījumi par postkoloniālo kritiku, kultūras atmiņu un traumām, kā arī starppaaudžu komunikācijas jautājumiem. Atlasītie Egles un Vīgantes stāstu piemēri atspoguļo atsevišķu stāstu iekļaušanos kolektīvajā traumu naratīvā. Vēsturiskās atmiņas hronotops Egles un Vīgantes prozā veido grūti izejamu labirintu, kurā dziļās zemapziņas traumas sasaucas ar nepārvaramiem konfliktiem pēc Otrā pasaules kara un nenovēršamām apstākļu sakritībām. Varoņi ir iekrituši ne tikai vēsturiskajās un sociālpolitiskajās, bet arī personīgo traumu lamatās.