Darbā parādīts, ka Zemes vidējo temperatūru un, tātad, klimatu, nosaka galvenokārt Saules saņemtā siltuma atstarošanas apjoms. Siltums, kas tiek atstarots tieši ar radiāciju caur troposfēru ir nepietiekošs Zemes dzīvei nepieciešamās temperatūras uzturēšanai, jo to ierobežo siltumnīcas gāzu radīti (galvenokārt ūdens molekulu) absorbcijas logi. Nepietiekošais siltums tiek atdots ar vispārējās gaisa cirkulācijas sastāvdaļu – stiprām vertikālām konvekcijas gaisa plūsmām. Tās siltumu, ierobežotu tikai ar Ņūtona likumu, nogādā uz ūdens molekulu nesaturošiem augšējiem troposfēras slāņiem, no kurienes to praktiski neierobežoti izkliedē ar atdzisušai videi atbilstošiem infrasarkanā starojuma viļņu garumiem. Konvekcija, kas pateicoties Ņūtona likumam rada negatīvu atgriezenisko saiti, stabilizē Zemes temperatūras izmaiņas procesu, divkārši samazinot tās izmaiņas.