Eižens Laube, viens no nozīmīgākajiem Latvijas arhitektiem 20. gs. pirmajā pusē, darbojies arhitektūras praksē, izglītībā, teorijā un valstiski sabiedriskajā jomā. 60 gadu garumā Laube publicējis 40 teorētiskus rakstus un 2 grāmatas. Manuskripta formā palicis angliski sarakstītais traktāts „Arhitektūras manifestācija”. Laubes galvenā interese ir fundamentālās teorētiskās izziņas tēmas, tostarp arhitektūras būtības, satura un robežu izpratne. Sakausējot savā izziņas metodē Kanta filozofijas, kristīgās ētikas un spoža mākslinieka pasaules skatījumu, Laube formulē arhitektūru kā garīgi praktisku cilvēka darbības disciplīnu, kas izpaužas cilvēka dzīves telpas veidošanā un radošajā izziņā, būtiski paplašinot realitātes izpratni. Par arhitekta profesionālās kvalifikācijas kritērijiem Laube uzskata kompleksas zināšanas un prasmes, pieredzi, spilgtu personību, ētiku, iztēli, humānismu, bet par cilvēka dzīves būtiskāko uzdevumu – personības pašrealizāciju. Par arhitektūras kvalitātes galveno kritēriju viņš izvirza veselumu un harmoniju. Laubes projektēšanas metodi var dēvēt par konkrētā uzdevuma metodi, radošajā procesā meklējot tādus izteiksmes līdzekļus, kas spēj nepārprotami noteikt realizējamā objekta būtību. Viņš uzskata, ka arhitektūras teorija ir tieša arhitektūras prakses daļa, kas tajā izpaužas kā teorētiski pamatotas, apzinātas projektēšanas metodes. Laubes devums ir ļoti nozīmīgs arī daudzos specifiskos profesionālos tematos. Arhitektūras „valodas” jeb tās jēdzieniskā satura tēmu Laube visplašāk analizējis arhitektūras stilistikas kontekstā. Viņš uzskata, ka stils izveidojas organiskas apstākļu kopdarbības rezultātā. Laube pievērsies arī nacionālā arhitektūras stila problēmām, kas ir viena no trīsdesmito gadu teorijas pamattēmām. Viņš visumā ir kritiski noskaņots pret moderno arhitektūru, taču kritika bieži ir tik precīza, ka apsteidzot savu laiku, viņš faktiski prognozē gaidāmo modernās arhitektūras krīzi un netieši iezīmē virzienus, kādos tiks meklēti ceļi tās pārvarēšanai. Laube apcer arī tādus arhitektūras „valodas” aspektus kā tektonikas principu, arhitektūras formālo risinājumu un kompozīciju, ēku tipoloģiju un estētiku. Eižena Laubes teorētiskais mantojums Latvijas arhitektūras teorijā ir unikāls gan apjoma, gan aptvēruma, gan satura ziņā.