Šodienas arhitektūras kontekstā bieži runā par stikla, betona vai vēl kāda cita materiāla arhitektūru, taču izmantotie būvmateriāli nekad nav noteikuši un arī nenosaka stilu. Lai iespējami objektīvi novērtētu šodienas arhitektūru, nepieciešams ekskurss būvmākslas vēsturē. Arhitektūras stilu nosaka konkrētam laika periodam raksturīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un radošo principu kopums. Arhitektūra ir telpu veidošanas māksla, bet telpas uztveri nosaka forma. Vienlīdz svarīgs ir gan būvmasu kārtojums, gan detaļas. Eiropas būvmākslas stili, kas sekoja viduslaikiem, kopš 14.–15. gadsimta līdz pat 20. gadsimta sākumam, pārsvarā balstīti orderu estētikā. Tādējādi visi šie tā saucamās jauno laiku sistēmas stili radošās metodes ziņā bija historisms. Pirmais mūsdienu stils – jūgendstils – nāca ar principiāli jaunu radošo metodi, kuras pamatā bija būvju lietišķās substances mākslinieciski izteiksmīgs traktējums. Funkcionālisms jeb modernā kustība, kas uzplauka, sākot ar 20. gadsimta divdesmito gadu otro pusi, bija „tīro formu” estētika. Pēc Otrā pasaules modernisms bija konceptuāls visa vēsturiskā noliegums, kas izpaudās arī pilsētbūvniecības teorētiskajās nostādnēs un reālajā pilsētu apbūvē. 20. gs. septiņdesmito gadu otrajā pusē uzplauka postmodernisms, kas bija izteikta reakcija gan pret modernās kustības tolaik galīgi noplicināto mākslinieciskās izteiksmes valodu, gan valdošo ignoranci pret vides kontekstu. 20. gs. nogales un mūsdienu masveida arhitektūras stilistikas pamatā jūtams jau iepriekš pazīstamais, taču šoreiz vēstures apcirkņos smelts visai sekli: faktiski notikusi atgriešanās pie 20. gs. sešdesmito un septiņdesmito gadu stereotipiem. Pozitīvs piemērs mūsdienu arhitektūras mākslinieciskās izteiksmes un mēroga kvalitātes ziņā ir jaunceltne Miera ielā 59/61, kuras projekts izstrādāts birojā „Legzdiņš un partneri”. Ēkai ir precīzi definējama mākslinieciskā kompozīcija un arhitektūras semantika, kas analizēta rakstā.