Rakstā aplūkoti reģionālā apdzīvojuma centru strukturāli telpiskie aspekti. No teritoriālās plānošanas viedokļa pirmkārt akcentēta apdzīvoto vietu hierarhija, kuras pamatā ir: Nacionālās nozīmes jeb Republikas nozīmes, reģionālās nozīmes, rajonu nozīmes, novadu nozīmes un vietējās nozīmes centri. Šī hierarhiskā sistēma balstās uz sociāli ekonomisko sadarbību, kā arī uz ikdienas periodisko un epizodisko pakalpojumu diferenciācijas un integrācijas procesiem. Pie raksturīgākām apdzīvoto vietu centru funkcijām pieskaitītas administratīvā pārvalde, sakari un informācija, tirdzniecība un sabiedriskā ēdināšana, sadzīves pakalpojumi, kultūras dzīve, atpūta, ārējie satiksmes mezgli un celtniecības bāze. Kā otrs reģionāli telpiskās attīstības aspekts rakstā tiek aplūkots apdzīvotības centru strukturāli telpiskā uzbūve un centru tiecies lauki. Pamatots, ka centru plānojuma struktūrās jāveido diferencēts zonējums, kurā izdalīti pilsētas un tām pieguļošo rajonu galvenie pakalpojuma sektori, tā veidojot vienotas atjaunotās Latvijas Republikas apdzīvoto vietu arhitektoniski telpiskās sistēmas, kā arī apdzīvoto vietu harmoniskas kompozīcijas, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem šodienas uzdevumiem reģionāli teritoriālās plānošanas un pilsētbūvniecības jomā.