Raksts tapis, lai ilgtspējīgas attīstības kontekstā izskatītu jautājumu par kultūrvēsturiskā mantojuma lomu un pašvaldības iespējām šo jomu attīstīt un padarīt saprotamu iedzīvotājiem. Rakstā analizēts Kuldīgas pašvaldības darbs kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā gan plānošanas, aizsardzības dokumentu izstrādē, gan iedzīvotāju informēšanas, izglītošanas un mantojuma atjaunošanas jomā, gan kultūrvēsturiskās vides sakārtošanas jomā. Tiek analizēta Kuldīgas vecpilsētas vīzija – plānošanas dokumentos, pilsētas būvnoteikumos un pilsētbūvnieciskos projektos 21. gs. Kuldīgas attīstības stratēģija ir „..saglabāt tās vienreizējo kultūrvēsturisko mantojumu – vecpilsētas un dabas kompleksu..” teikts Kuldīgas pilsētas attīstības programmā [2]. Tiek analizēta Kuldīgas iedzīvotāju nozīme vecpilsētas saglabāšanā un uzsvērts, ka pašvaldība šajā jomā strādā saskaņā ar principu - ja kuldīdznieki un viesi tiks informēti par vecpilsētas kultūrvēsturiskajām vērtībām, tad tās sargās ne tikai pašvaldība un kultūras mantojuma aizsardzības valsts institūcijas, bet arī paši pilsētnieki, kas ir tiešā mērā atbildīgi par vērtību saglabāšanu. Rakstā apskatīts Kuldīgas pašvaldības darbs iedzīvotāju un speciālistu iesaistīšanā vecpilsētas saglabāšanā, saskaņā ar principu, ka ieguldījumi izglītībā un kultūrā nav tikai demokrātiska rīcība, tas ir labākais veids, kā garantēt mantojuma aizsardzību nākotnē. Heroni Martorels, viens no Spānijas pieminekļu restaurācijas tēviem, 1920. gadā rakstījis: „Mūsu darbs ir nostiprināt un atjaunot ēkas, bet mums vajadzētu mēģināt arī ietekmēt sabiedrības interesi par pieminekļiem, lai tā tos vairāk un vairāk novērtētu un saprastu. Jo sabiedriska atzinība ir saglabāšanas labākā garantija.” [7]