Jaunlaiku filozofisko ideju izpausmes metakognitīvais raksturs pedagoģijā
2010
Valdis Cers

Jauno un Jaunāko laiku filozofijas un topošā dabaszinātniskā pasaules uzskata ietekmei uz pedagoģiju piemīt šai posmā vairāk metakognitīvs nekā kognitīvs raksturs. Lietišķojot pedagoģijā filozofu atziņas par zināšanu iegūšanas ceļiem un raksturu, uzsvars no izziņas problemātikas šeit novirzās uz mācīšanas un mācīšanās jautājumiem, proti, didaktiku. Filozofiskās idejas (ar retiem izņēmumiem kā, piem., Dž.Loka vai Ž.- Ž. Ruso gadījumā) netiek attīstītas, balstoties uz pašas pedagoģijas jomu, tādēļ to saite ar minēto sfēru paredz metodoloģisku, metodisku un teorētisku pastarpinājumu. Turklāt, tā kā filozofijai šai posmā ir stipri izteikta gnozeoloģiska ievirze, arī metakognitīvā pieeja Jaunlaiku pedagoģijā ir centrēta uz zināšanām (zināšanām par lietu un procesu pasauli, par cilvēku, par zināšanu mācīšanu, mācīšanos u.tml.). Arī interese par vērtībām un vērtību pārdzīvojuma formām šeit praktiski izpaliek vai arī tiek reducēta uz tīri gnozeoloģisku pretstatu starp tā saucamām garīgām un materiālām vērtībām. Pedagoģijas kā zinātnes nodalīšanās no filozofijas šai posmā ir pirmām kārtām saistīta ar izcilā čehu humānista, deista Jana Amosa Komenska (1592 - 1670) darbību. Viņš pirmais ir attīstījis pedagoģiju kā metakognitīvu zināšanu un metožu (audzināšanas, mācīšanas un mācīšanās paņēmienu) sistēmu, kuras centrā ir cilvēks. Nav šaubu, ka pedagoģijas metakognitīvais raksturs Jaunajos laikos vispilnīgāk izpaužas didaktikas attīstībā. Īpaši uzskatāmi tas parādās Šveices pedagoga Johana Heinriha Pestalocija (1746-1827) darbos


Atslēgas vārdi
cognitive, metacognitive, gnoseology, didactics, natural scientific world outlook, values, experience of values

Cers, V. Jaunlaiku filozofisko ideju izpausmes metakognitīvais raksturs pedagoģijā. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.17, 2010, 49.-52.lpp. ISSN 1407-9291.

Publikācijas valoda
Latvian (lv)
RTU Zinātniskā bibliotēka.
E-pasts: uzzinas@rtu.lv; Tālr: +371 28399196