Būvniecībā kopš seniem laikiem izmanto neorganiskās saistvielas. Materiāli kultūrvēsturiskajos un mākslas pieminekļos pastāvīgi tiek pakļauti struktūras sairšanas procesiem, kurus paātrina arvien pieaugošais vides piesārņojums. Autotransporta dūmgāzes gaisā izdala NxOy, SO2, CO un CO2, kas saistās ar gaisa mitrumu un veido skābos lietus. Tie kopā ar putekļiem un sodrējiem nonāk uz mūrējumu virsmas, veidojot blīvu slāni. Rezultātā sākas ķīmiski korozijas procesi, veidojoties ūdenī šķīstošiem sāļiem (visbiežāk – nātrija, kālija, kalcija un magnija sulfāti). Atmosfēras mitruma svārstību un žūšanas procesu rezultātā šie sāļi kristalizējas un izraisa mūrējuma sairšanu, ko veicina bioloģiskā un fizikālā korozija. Pirmie pētījumi par mūrējumu un dabīgo akmens materiālu koroziju Latvijā sākti 1984. g. RTU Silikātu tehnoloģijas katedrā. 1995. g. RTU Silikātu materiālu institūtā tika nodibināts Akmens materiālu konservācijas un restaurācijas centrs (AMKRC). Tā darbības pamatā ir kultūrvēsturisko pieminekļu zinātniskā analīze – korodējošo materiālu sastāva, struktūras, fizikālo un mehānisko īpašību izpēte.