Mūsdienu sabiedrībā pieaug skolotāja loma, mainās viņa attieksme pret sevi, sabiedrību, savu profesiju, bērniem. Izglītības sistēmas vadībai īpaši aktuāla funkcija ir saskaņot eksakto, humanitāro, māksla un sociālo zinātņu sasniegumus vienotībā kā teorētisko pamatu bērnudārzu, skolu un augstskolu zinātniski pamatotai funkcionēšanai. Tāpēc rakstā analizēti socializācijas kā attīstības faktori. Sadarbībā skolotāji nodod jaunajai paaudzei sasniegumus, pamatvērtības un labāko, ko devusi iepriekšējo paaudžu uzkrātā pieredze. Skolotāja darbā pāreja no mācīšanas uz sadarbību prasa jaunas kompetences. Mūsdienu skolotāja kompetence atbilst komunikatīvai, pašizziņas un izziņas vadības, metodiskai un organizatoriskai funkcijai. Metodiskā darba kompetence ir prasme veidot, radīt un sadalīt gan mācību saturu, gan formas atbilstoši didaktikas un audzināšanas likumsakarībām. Skolotājam sevis pašizziņas un izziņas vadības kompetence apgūstama ikdienas mācīšanas un pētniecības darbībā un tā atspoguļojas mācību un zinātniskajā izziņā kā vienotā procesā. Par skolotāju komunikatīvo kompetenci liecina kā skolēnu, tā pieaugušo uzticēšanās, prasme iedvesmot, aizraut ar ideju un spēju sasniegt mērķi sadarbībā. Organizatoriskā darbībā attīstās prasmes plānot gan individuālo, gan grupu darbu pēc satura un konkrētā laika posmā. Tieši organizatoriskajā darbībā skolotāji māca skolēniem savstarpēju palīdzību un atbalstu, analizēt un vērtēt gan darbības procesu, gan rezultātu