Latvijas enerģētikas sektora attīstība ir atkarīga no enerģijas patēriņa un energoresursu piegādes un pieejamības. Enerģijas lietotāja struktūru Latvijā raksturo liels enerģijas patēriņš mājsaimniecības, publiskajā un pakalpojumu sektorā salīdzinājumā ar samērā nelielu patēriņu lauksaimniecības un rūpniecības sektorā. Tas uzliek īpašus uzdevumus energosektora attīstībai, it īpaši izvēloties energoresursus enerģijas ražošanas un piegādes nodrošināšanai. Šobrīd valsts energobilancē ir neattaisnojami liels fosilā kurināmā īpatsvars, kuru ir iespējams samazināt, uzsākot aktīvu vietējā kurināmā izmantošanu reģionos. Latvijas vietējo energoresursu attīstībai ir jābalstās uz pudura, integrēšanas un pakāpeniskuma principu. Pirmais balstās uz to, ka katrs reģions izvēlas sava energosektora attīstību, integrējot energoapgādes sistēmas attīstības plānu novada vai pilsētas teritoriālajā plānā. Izmantojot integrēšanas principu, iespējams prognozēt valsts kopējo energosektora attīstību, noārdot reģionālās robežas energoapgādei. Šobrīd tas ir veiksmīgi izveidots, attīstot dabas gāzes cauruļvadu tīklus. Tādam pašam tīklojumam ir jāizveidojas enerģētiskās koksnes, salmu un citas biomasas izmantošanai enerģētikā Latvijā. Pašvaldību ieinteresētība koksnes izmantošanā tiek aplūkota no jaunu darba vietu veidošanās, no investīciju ieplūšanas jaunās ražotnēs, no infrastruktūras attīstības viedokļa. Sistēmiskā analīze rāda, ka šķeldas izmantošanas reģionālā dimensija ir tikai viens no faktoriem, kurš ir jāintegrē valsts energosektora attīstībā