Saimniekošanā, dzīvē, sociālā un kultūrvidē paveiktā vērtīgums, iegūtā rezultāta kvalitāte ir izsaukusi sabiedrības pastiprinātu interesi ikvienā tās attīstības posmā, kur atbilstoši sasniegtam pētniecības un iespējamam tehnoloģiskam līmenim veidojās praktiski īstenojamas novērtēšanas metodes un nodrošināšanas, paaugstināšanas paņēmieni. Lielražošanā iesākumā izveidojās gatavā produkta kvalitātes kontrole (inspection), produktu pārbaude / nederīgo ”aizturēšana” (control), kas praktiskā lietojumā pietiekami efektīvi nenodrošināja vajadzīgo gatavo produktu kvalitāti. Problēmas risinājumam iesākās mērķtiecīgi pētījumi īstenoto procesu, notiekošo norišu un veikto rīcību pareizības un efektivitātes novērtēšanā. Sākotnēji veidojošās procesa vadības metodes sakņojās tradicionālā zinātniskā darbībā (science) iedibinātā metodoloģijā, kas ietver dabā, sabiedrībā notiekošo norišu izzināšanu un fundamentālo zināšanu uzkrāšanu, sistematizāciju un attīstību. Ražošanā notiekošo raksturo katra procesa izteikti īpatna, savdabīga un negaidīti mainīga gaita, kuras pamatīgai izzināšanai nepieciešama rūpīgi izveidota, praktiska mērķtiecīgas izpētes metodoloģija. Praktiskā pētniecība (research) aptver saimnieciskās, dzīves, sociālās un kultūrvides tehnisko un tehnoloģisko attīstību – lietišķo zināšanu, lietderīgo prasmju un efektīvo spēju pilnveidi, jaunveidi un jaunradi. Inovācija (innovation) aptver rīcības, kas veicina lietderīgo zināšanu, prasmju un spēju praktisko pielietojumu, piemērojumu un sekmē to veiksmīgu īstenošanu, lai radītu pilnvērtīgākus produktus un produktīvākus procesus.