Malārija ir postoša infekcijas slimība, kuru izraisa moskītu pārnēsāti plazmodija (Plasmodium) parazīti. Malārijas apdraudētos reģionos mīt aptuveni 40% pasaules iedzīvotāju un šī slimība ir viens no galvenajiem saslimšanas un mirstības cēloņiem jaunattīstības valstīs (Centrālamerikā, Dienvidamerikā, daudzos Āzijas reģionos kā arī Āfrikā). Malāriju uzskata par vienu no nabadzības cēloņiem jaunattīstības valstīs, jo šī infekcija palēnina to ekonomisko izaugsmi par 1.3% gadā.2 Pašlaik malārijas ārstēšanai tiek lietotas vairākas sintētiskas un pussintētiskas zāļvielas, kas pieder hinolīnu, antifolātu un artemizinīnu grupām, kā arī dažas antibiotikas un Atovakvons (Atovaquone). Kaut arī pieejamo pretmalārijas līdzekļu klāsts ir visai plašs, praktiski pret visiem preparātiem ir novērota rezistentu malārijas celmu parādīšanās. Malārijas skartajos apvidos rezistence turpina izplatīties, kas liek domāt, ka pašreizējie terapeitiskie līdzekļi tuvākajā nākotnē kļūs neefektīvi. Tā rezultātā ir pastiprinājušies centieni atrast pretmalārijas zāļvielas ar jaunu iedarbības mehānismu. Tostarp, kā viens no potenciālajiem zāļvielu mērķiem ir enzīms PfSUB1. Plasmodium falciparum enzīms PfSUB1 ir subtilizīnam radniecīga serīna proteāze 1, kas pieder subtilizīnam līdzīgo serīna proteāžu saimei. Šī proteāze izsauc vakuolas un saimniekšūnas membrānas noārdīšanos, kā rezultātā no tās izplūst merozoīti. Līdz ar to, PfSUB1 ir būtiska loma parazīta dzīves ciklā, kas to padara par pievilcīgu mērķi jaunu pretmalārijas līdzekļu izstrādei. Mazmolekulāru PfSUB1 inhibitoru izveide ir saskārusies ar ievērojamām grūtībām. Vairāk kā 170,000 mazmolekulāru savienojumu skrīningā identificēta sarežģītas struktūras dabas viela MRT 12113, hinolilhidrazona atvasinājums, hlorizokumarīna atvasinājums JCP104. Samērā nesen, izveidoti peptīdiskie PfSUB1 inhibitori uz difluorostatīna bāzes. Laikā, kad uzsākām PfSUB1 inhibitoru meklējumus, literatūrā bija aprakstīti tikai savienojumi MRT 12113 and JCP104.