Dolomīta romāncements piederēja pie dabīgo cementu grupas, ko 19./20. gs. mijā plaši lietoja visā Eiropā, tajā skaitā Latvijā. Tas lietots Jūgendstila ēku fasādes dekoriem un apmetumam, kā arī, piemēram, Latvijas Nacionālā teātra ēkas (1902), Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas (1901) un Nacionālās operas ēkas celtniecībā (1863) [1]. Romāncementa priekšrocības bija ātra saistīšanās, kas ļāva veidot atlējumus, kā arī augstā ūdensnoturība un izturība pret apkārtējās vides nelabvēlīgo ietekmi, kas noteica saistvielas piemērotību lietošanai fasādēs. Kopš 20. gs. vidus tā ražošana ir pārtraukta, tomēr kultūras mantojuma restaurācijas mērķiem nepieciešama saderīga javu saistviela. Tā kā tradicionālās romāncementa izejvielas (merģeļa) ieguve ir apgrūtināta (atradnes izsmeltas un lielākoties atrodas zem ūdens) un ir sarežģīti nodrošināt tās ķīmiskā sastāva nemainību, Rīgas Tehniskās universitātes Silikātu materiālu institūtā veikta eksperimentāla zemtemperatūras hidrauliskas saistvielas sintēze no vietējām minerālām izejvielām – dolomīta miltiem un māla.