Pazemes ūdens plūsmām ir barošanās, tranzīta un atslodzes apgabali. To izvietojumu nosaka zemes virsmas reljefs un hidrogrāfiskais tīkls (upes, ezeri, jūra). Parasti barošanās apgabali ir augstienes, kur vienlaicīgi ir infiltrācijas plūsmas qz un pazemes ūdens līmeņu maksimumi. Atslodzes apgabalos qz < 0 un to robeža ir qz = 0 līnija. Tranzīta apgabali atrodas starp barošanās un atslodzes apgabaliem. Analizējot Latvijas hidroģeoloģiskā modeļa LAMO datus, konstatēts, ka tradicionālā pieeja dod neviennozīmīgus un pat kļūdainus rezultātus, ja ūdens horizontā ir būtiski atšķirīgas infiltrācijas plūsmas (Spalviņš, 2016). Atrasta drošāka metode, kura i-tajam ūdens horizontam barošanās, tranzīta un atslodzes apgabalu atrašanai LAMO vidē izmanto funkciju: , ; , Δi = νzi - νzi+1 , (1) kur Δi – rezultējošais vertikālās plūsmas ātrums; νxyi - rezultējošais horizontālās plūsmas ātrums; νxi , νyi , νzi – LAMO aprēķinātie plūsmu ātrumi modeļa mezglos; 250 empīriska konstante. Apgabala veidu nosaka funkcijas r vērtības: r ≥ 1 – barošana; 1 > r > 0 –tranzīts; r < 0 – atslodze. Robežu r = 1 un r = -1 novietojumu nosaka empīriskās konstantes izvēle. Attiecībā pret robežu r = 0, vērojama pozitīvo un negatīvo pazemes ūdens plūsmu simetrija, jo atslodzes apgabalā var identificēt “negatīvā” tranzīta zonu (-1 < r < 0) un “atslodzes” daļu (r < -1). Vispārināti priekšstati par pazemes ūdens plūsmu barošanos, tranzītu un atslodzi. Tāpēc jaunā metode ir efektīvs līdzeklis dabas procesu pētniecībai. Pētījums veikts, īstenojot apakšprojektu “Pazemes ūdeņu modelēšana”, Valsts pētījumu programmā EVIDEnT.